A letter from July 19th, 2015

Dear FutureMe, Te es esmu, savā prātā viens, mīlēt un būt mīlētam griboš - nē, kā zini, ar vecākiem man ir vis kārtībā, bet es esmu tik noslēgts, ka tas man liek justies vienam. Esmu vienā no zemākajiem punktiem savā dzīvē, es nezinu, kā no tā izkļūšu, jo neprotu pieņemt pareizos lēmumus - lielākā daļa manu lēmumu mani dzen tikai dziļāk depresijā. Pēdējie gadi kļūst ar katru mēnesi sliktāki. Muļķīgi ir tas, ka es zinu, kā rīkoties un, ko darīt, bet es to nespēju - vienkārši kā pret ķieģeļu sienu, nespēju sevi piespiest. Suicidālas domas mani apmeklē biežāk nekā domas par kādu sev mīļu meiteni vai Dievu - es neesmu labs piemērs ne sev, ne citiem. Ceru, ka man izdosies atrast izeju un es šo ziņu varēšu lasīt pēc 10 gadiem ar mierīgu un laimīgu sirdi. Ilgu laiku liku lielas cerības uz sevi un savām spējām, bet izdarīais liecina, ka tomēr esmu nespējīgs - neko saturīgu, kas nodrošinātu mani, neesmu spējis izveidot - es esmu gandrīz zaudējis jebkādu cerību. Pirms vairākiem gadiem, kad biju jauns, pieņēmu lēmumu, ka gaidīšu nopietnāku vecumu nopietnākām attiecībām, jo slapstīties ar nenopietnām attiecībām man apnika. Tagad atskatos un zinu, ka es vairāk vēlējos aizmukt no atraidijuma - tajā laikā vēl pratu flirtēt, bet tā vietā, lai paturētu un attīstīu šo māku, es sevi pilnībā no tās norobežoju - tagad, kad vairāki gadi ir pagājuši, esmu pieaudzis un nespēju runāt/pazīt meiteni tā, lai veicinātu intīmas attiecības mūsu starpā, saprotu cik muļķīgs bija mans jaunības lēmums - tā vietā es spēju tikai izvēlēties attraidijum-maz-riska pieeju, kas nodrošina labas attiecības un izcilu draudzību, bet lielāko daļu gadījumu tas nekādi neveicina intīmo kontaktu - tā, līdz šim, meitenes, kuras man ir iepatikušās ar mani nav gribējušas neko vairāk kā būt tikai labi draugi. Es zinu, kas man jādara, bet es pārāk baidos no atraidijuma, es lūzu, kaut vienu dienu es beidzot iemācos riskēt un nebaidīies no cilvēkiem. Ilgu laiku mana mīļākā meitene bija Līga, viņa ir 10 gadus vecāka par mani, īstenībā, vēl ar vien viņa ir man mīļa, bet es esmu zaudējis cerību. Tagad ne no kurienes man kļuva aktuāla deju kolektīva vadītāja Terēze..viņa ir 20 gadus vecāka par mani - par reālām attiecībām ar viņu es neesmu droš, manuprāt, es līdz ar savu depresiju vnk esmu kļuvis izmisis un ķeru jebkuru mīļo un skaisto meiteni - vairs mans saprāts nespēlē pārāk lielu lomu, es vnk sabrūku zem paša radīta spiediena. Bet Terēze man patīk un tīri labprāt pamēģinātu būt viņas mīļākais, lai cik arī nekorekti tas būu. Finansiāli arī esmu nekur - šobrīd strādāju mežu ugunsdzēsībā, kur saņemu minimālo algu. Nesen parādijās ideja, kā nodrošināt sev nelielu pamatu (ebay lv), bet ar savu nevarēšanu, nezinu vai to īstenošu. Ja man izdodas lasīt šo pēc 10 gadiem, es ceru, ka esmu daudz labākā pozīcijā. Lūdzu Dievs palīdzi man.